Kopš nodarbojos ar izaugsmes veicināšanu (tas ir latviskais nosaukums koučingam), es vienmēr esmu teikusi, ka robežu izaugsmei un attīstībai nav, robežas ir tikai prātā izdomātas. Tās izdomā un sev uzliek katrs pats vai pieņem savā apkārtējā vidē pieņemtās, normālās. Ne pa velti ir teiciens, ka Tu esi vidējais aritmētiskais no pieciem sev tuvākajiem cilvēkiem, ar ko ikdienā pavadi laiku. Jo visticamāk jums būs diezgan līdzīgs pasaules redzējums, realitātes uztvere un arī noteiktās robežas - ko drīkst un ko nedrīkst, ko un kā mēs darām un nedarām, kas ir pieņemams un kas nav, kas ir forši un kas nav u.t.t. Un nomainot vidi, piemēram aizbraucot ceļojumā vai nonākot citu cilvēku vidū, mums ir iespēja piedzīvot atšķirīgas robežas. Un tas rada vai nu komfortu - beidzot es varu būt tāds, kāds vēlos, jo te tas ir normāli...vai diskomfortu, ja jaunās vides robežas nav pieņemamas. Un vēl mēs varam būt elastīgi un pielāgoties.
Ko cilvēki dara, ja viņi apzināti vēlas augt, paplašināt savu redzējumu, uztveri un robežas, kļūt elastīgāki? Viņi sāk lasīt, interesēties par jaunām lietām, klausās un komunicē ar mentoriem - cilvēkiem, kuri ir sasnieguši lieliskus rezultātus, iedvesmojas, ceļo, iegūst jaunus paziņas, mācās, piedalās pašizaugsmes programmās, pēta savu potenciālu, piemēram, ar koučinga atbalstu. Tā rezultātā cilvēki sāk apzināties, ka pastāv arī citi varianti, citas iespējas un iespējams dodas izpētīt nezināmo - kāpj ārā no savas komforta zonas un sāk darīt lietas, ko iepriekš nav darījuši, maina savu domāšanu un rīcību...un paplašina savu pasaules redzējumu un robežas.
Taču, kādēļ mēs robežas vispār uzliekam? Kas mums tajā ir vērtīgs?