Vainošana
Tipiski, kad kaut kas noiet greizi - vai tā ir izgāšanās realizējot kādu lielu projektu, vai tā ir paklupšana un kafijas uzliešana uz apģērba - mūsu pirmais impulss ir meklēt kādu vainīgo. Kurš kavēja projekta piegādes termiņus, kurš uz grīdas atstāja somu, uz kuras es paklupu un aplējos ar kafiju? Citi ir vainīgi, citi radīja problēmu. Šajā gadījumā mūsu prāts ir "vainošanas prāta stāvoklī", kas visbiežāk ir pirmā, automātiskā reakcija, pieredzot kaut ko, ko mēs nevēlamies. Vainošanas reakciju izsauc mūsu emocijas, sastopoties ar problēmu.
Tomēr vainošanas prāta stāvoklis ir lamatas, kas ilgtermiņā var tikai pastiprināt mūsu stresu. Tajā brīdī, kad mēs vainojam kādu citu, mēs sevi nostādām nevarīga upura lomā. "Viņš ir vainīgs, ka viņš atstāja somu manā ceļā." Šādi domājot, es neko situācijā nevaru mainīt, jo citi mēdz atstāt savas mantas negaidītās vietās. Tik tiešām to es mainīt nevaru un tāpēc turpinu justies gan nevarīgs, gan turpinu audzēt savu stresa līmeni. Šajā prāta stāvoklī, Tev būs neiespējami ieraudzīt jaunus resursus (šajā gadījumā - iemācīties kļūt uzmanīgākam pret apkārtējo telpu), kā šādas situācijas savā dzīvē turpmāk nepieļaut.